Īpašības vārdi ir patstāvīgi vārdi, kas nosauc priekšmeta pazīmi, piemēram, skaists, lokans, sārts. Īpašības vārdu saskaņo ar lietvārdu dzimtē, skaitlī un locījumā, piemēram, labs laiks, laba ziema.
Īpašības vārdu galotnes
Īpašības vārdiem ir divējādas galotnes:
- Nenoteiktā galotne, kuru veido īpašības vārdi ar galotnēm - vīriešu dz. -s,-š, sieviešu dz. -a.Skaists, vientuļš, mājīga
- Noteiktā galotne, kuru veido īpašības vārdi ar galotnē - vīriešu dz.-ais, sieviešu dz. -ā.Kuplākais, resnākā
Īpašības vārda noteiktās vai nenoteiktās galotnes parasti rāda priekšmetu kā zināmu vai nezināmu.
Īpašības vārdus ar nenoteikto galotni lieto, ja:
| raksturo priekšmetu kā svešu, kas tekstā minēts pirmo reizi, |
Pelēkām avīžu strēmelēm. |
| pirms tiem ir pronomeni vai atvasinājumi no tiem, kas norāda uz nenoteiktību, piem., kāds, kaut kāds, nekāds, kas, kaut kas, dažs, dažāds, visāds |
Kādas augstas klintis. Visādas dīvainas figūras. |
| īpašības vārds teikumā ir izteicēja daļa, |
Gida stāstījums ir neparasts. |
| īpašības vārds atrodas salīdzinājuma konstrukcijā, |
Kā pelēkas kaķes tek man pa priekšu skumjas (J.Jaunsudrabiņš) |
| īpašības vārds teikumā ir savrupinātais apzīmētājs, |
Klausītāji uzmanīgi sekoja stāstītāja valodai - tīrai un skaidrai. |
Īpašības vārdus ar noteikto galotni lieto, ja:
| pirms tiem ir pronomeni jeb vietniekvārdi, kas raksturo priekšmetu kā zināmu - šis, tas, pats, viss, mans, tavs, mūsu, jūsu, viņu, viņas, viņa, savs, |
Manu silto apmetni. Visus vecos paziņas. |
| apzīmē jau iepriekš minētu priekšmetu vai dzīvu būtni, |
Kļavlapas sāk sarkt. Sārtās lapas laižas lejup. |
| īpašības vārds ir vispārākajā pakāpē, |
Pelnos visskaistākāsdzirksteles (R. Kaudzīte) |
| īpašības vārdam teikumā ir lietvārda nozīme, |
Jaunais parasti uzvar veco. |
| īpašības vārdi ir īpašvārdu vai terminu sastāvdaļa. |
Baltā jūra, melnais stārķis. |
Īpašības vārdu locīšana
Īpašības vārdus ar nenoteikto galotni loka vīriešu dzimtē kā 1. deklinācijas lietvārdus (spožs stars), sieviešu dzimtē - kā 4. deklinācijas lietvārdus (spilgta saule).
Īpašības vārdus ar noteikto galotni loka īpatnēji, jo galotnes dažādos locījumos neatbilst lietvārdu locījumu galotnēm. Šiem īpašības vārdiem ir paplašinātās galotnes vienskaitļa datīvā un lokatīvā, daudzskaitļa datīvā, instrumentāli un lokatīvā.
Īpašības vārdu pakāpes
Ir trīs īpašības vārda gradācijas pakāpes:
pamata pakāpe (labs), pārākā pakāpe (labāks), vispārākā pakāpe (vislabākais, pats labākais).
Salīdzināmās pakāpes nemēdz būt īpašības vārdiem:
- ar izskaņu -ējs, -ēja (pretējs, iekšēja), jo tie nenosauc pazīmes, kas var izpausties lielākā vai mazākā mērā;
- ar izskaņu -gans, -gana (zilgans, bālgans) un priedēkli ie- (iesārts, ieapaļš), jo tie izsaka nozīmes ziņā pavājinātas īpašības. |
| 2011-05-24 05:11 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Iestarpināti vārdi, vārdu savienojumi un teikumi izsaka runātāja vai autora blakus paskaidrojumu vai piezīmi par kādu teikumā minētu parādību vai notikumu. Tie, tāpat kā lielākā daļa iespraustu vārdu, vārdu savienojumu un teikumu, runā no pārējiem vārdiem ir intonatīvi nošķirti, rakstos atdalīti ar pieturzīmēm, parasti - ar iekavām.
Daudzveidīga ir Slīteres rezervāta fauna (dzīvnieku valsts).
Reiz (tas gadījās pavasarī) viņš smagi saslima.
Vectēvam patika stāstīt notikumus no sava diezgan garā mūža (viņam bija jau gadu astoņdesmit).
Iestarpinājumi atrodas teikuma vidū vai beigās (bet ne sākumā).
Ozolā apmetas žugure (stārķis).
Vīri - visbiežāk ziemas vidū - brauca peļņā.
Pēc Kokneses skolas beigšanas (meitenei tad ir desmit gadu) viņa turpina mācīties Rīgā.
Gan iespraudums, gan iestarpinājums var būt vienkāršs, ja to veido viens pilnnozīmes vārds:
Troksnis, par laimi, attālinājās.
Godos uz tautas galda dejo trijdeksnis (pušķis).
Salikts, ja to veido vārdu savienojums vai teikums:
Viņš neticēja nekādām blēņām, tāpat kā viņa tēvs.
Reiz (un šī reize puisēnam ilgi neizgāja no prāta) tēvs viņu paņēma sev līdzi braucienā. |
| 2011-05-24 05:09 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Par iespraudumiem teikumā var būt iesprausti vārdi, vārdu savienojumi vai teikumi un iestarpināti vārdi, vārdu savienojumi vai teikumi.
IESPRAUSTI VĀRDI UN VĀRDU SAVIENOJUMI
Teikumā ir vārdi un vārdu savienojumi, kam nav teikuma locekļa funkciju un kas attieksmē pret pārējiem vārdiem ir it kā sintaktiski neatkarīgas vienības. Tomēr teikumā šie vārdi un vārdu savienojumi nav pilnīgi izolētas sintaktiskas vienības: tiem ar paskaidrojamo teikuma daļu vai visu teikumu ir īpašs sintaktiski jēdzienisks saistījums.Šādi vārdi un vārdu savienojumi ir iesprausti vārdi un vārdu savienojumi, kas teikumā ir ar noteiktu funkciju: tie izsaka runātāja dažādas attieksmes pret teikumā ietverto saturu, citiem vārdiem, pret reālo īstenību un tās parādībām.
Iesprausti vārdi un vārdu savienojumi, pirmkārt, var izteikt runātāja subjektīvi objektīvu attieksmi pret izsakāmo saturu, papildinot teikumu ar dažādām modālām nozīmēm, piemēram, ar apgalvojuma, šķietamības vai pieļāvuma nozīmi.
Tiešām, bija pienācis laiks sameklēt karotes (apgalvojums).
Upe, liekas, nemaz neplūst, it kā, ielīdusi zālēs, gulētu kā milzīga vēdzele (šķietamība).
Otrkārt, iesprausti vārdi un vārdu savienojumi var izteikt runātāja subjektīvu attieksmi pret teikuma saturu, piešķirot teikumam dažādas emocionāli ekspresīvas nozīmes,piemēram, izbrīnas, apmierinātības vai izmisuma nozīmi.
Taču šoreiz, par laimi, tas nebija ārā (apmierinātības nozīme).
Treškārt, iesprausti vārdi un vārdu savienojumi var ierobežot teikumā ietverto saturu, norādot, ka tas ir patiess no zināmas personas viedokļa.
Manuprāt, šai izstādē ir vairākas skaistas gleznas.
Ceturtkārt, iesprausti vārdi un vārdu savienojumi var norādīt uz izsakāmā satura secīgumu vai arī var ievadīt paskaidrojumu vai saistīt izsakāmo domu plašākā kontekstā.
Viņa raudzījās šoferī ar lielu neuzticību un piktumu.
Pirmkārt - kā gan viens gluži svešs cilvēks viņas spīdīgo melni varēja nosaukt par lopiņu.
Otrkārt, ej nu uzticies katram garāmgājējam!
Ar iespraustu vārdu funkciju var būt dažādas darbības vārdu formas:
1 ) darbības vārdu ciešamās kārtas tagadnes lokāmo divdabju formas, piemēram, domājams, protams, saprotams, zināms, iespējams, dzirdams;
2) darbības vārdu pavēles izteiksmes formas, piemēram, piedodiet;
3) darbības vārdu tagadnes formas, piemēram, šķiet, liekas;
4) darbības vārdu nākotnes formas, piemēram, teiksim, sacīsim;
5) darbības vārdu vajadzības izteiksmes formas, piemēram, jādomā, jāsaka.
· Par iespraustiem vārdiem var būt apstākļa vārdi, piemēram, vispār, pareizāk, vispirms, pirmkārt, otrkārt, galvenokārt.· Par iespraustiem vārdiem var būt dažādas lietvārda formas:1) lietvārda vienskaitļa nominatīva forma, piemēram, tiesa, brīnums, velns;
2) lietvārda vokatīva forma, piemēram, debestiņ;
3) lietvārda vienskaitļa ģenitīva formas savienojums ar prievārdu no, piemēram, no tiesas;
4) lietvārda datīva forma piemēram;
5) lietvārda vienskaitļa akuzatīva savienojums ar prievārdu par, piemēram, par laimi, par nelaimi, par brīnumu;
6) lietvārda daudzskaitļa datīva formas savienojums ar prievārdu bez, piemēram, bez šaubām.
· Par iespraustiem vārdiem var būt arī dažas īpašības vārdu formas, piemēram, galvenais, lielākais, mazākais.· Iespraustu vārdu funkcijā lieto arī kādreizējās lietvārdu formas, kā patiesi, laikam, un kādreizējās īpašības vārdu formastiešām un patiešām.· Par iespraudumiem teikumā var būt dažādi vārdu savienojumi:1) īpašības vārda un lietvārda savienojums, piemēram, tīrais brīnums, tīrie brīnumi, mīļā stundiņ(a);
2) vietniekvārda un lietvārda vai īpašības vārda savienojums, piemēram, citiem vārdiem, pats galvenais;
3) skaitļa vārda un lietvārda attiecīgās locījuma formas savienojums ar prievārdu no, piemēram, no vienas puses vai no otras puses;
4) apstākļa vārda un lietvārda (ar prievārdu vai bez tā) savienojums, piemēram, taisni brīnums, tīri par brīnumu;
5) divdabja teicieni vārdu sakot, citiem vārdiem sakot, taisnību sakot, labāk sakot, pareizāk sakot, tā sakot.
· Ar zināmu iespraudumu funkciju teikumā lieto arī apstākļu vārdus īpaši, sevišķi un vārdu savienojumus it īpaši, it sevišķi, tāpat kā, to vidū vai to starpā.Šiem iespraudumiem salīdzinājumā ar citiem iespraustajiem vārdiem un vārdu savienojumiem ir zināmas atšķirības gan struktūras, gan arī lietojuma ziņā. Tie teikumā parasti ir kopā ar to vārdu vai vārdu savienojumu, kas paskaidro kādu iepriekšēju vārdu - teikuma locekli.
Vārdi īpaši, sevišķi un vārdu savienojumi it īpaši, it sevišķi, to vidū, to starpā kopā ar paskaidrojamo vārdu vai vārdu savienojumu veido īpatnēju iespraudumu, kas teikumā bieži vien ir uz robežas ar savrupinātiem teikuma locekļiem.
Vēdzeles, tāpat kā zuši, barību meklēt iziet tikai naktī un dienu guļ alās vai zem siekstām un velēnām.
Abiem laikam kauns par vakarnakts bailēm, it sevišķi jau Ješkam.
Bieži viens un tas pats vārds vienā teikumā var būt ar iesprausta vārda, citā ar kāda teikuma locekļa funkciju:
Nu, saprotams, pavisam īsu brītiņu, kamēr tu sasildīsies.
Dažkārt ir grūti novilkt stingru robežu starp iespraustu vārdu un kādu teikuma locekli, piemēram, apstākli:
Apiņa kundzes kaimiņienes acīm redzami nebija apmierinātas ar tādu jaunstrāvnieku tējas vakaru.
"Bet mēs par laimi esam drošībā," vecais piemetināja.
Iespraustiem vārdiem un vārdu savienojumiem teikumā ir dažas vairāk vai mazāk stabilas gramatiskās pazīmes.
l. Iesprausti vārdi un vārdu savienojumi parasti tiek teikumā intonatīvi savrupināti. Iespraustus vārdus un vārdu savienojumus teikumā izrunā ātrākā tempā nekā pārējos vārdus. Runā no citiem vārdiem tos šķir lielāka vai mazāka pauze, ko rakstos parasti atdala ar komatu, dažreiz - ar domu zīmi.
Bet Jancim, redzams, bija bezjūtīga mugura.
Vārdus īpaši, sevišķi un vārdu savienojumus it sevišķi, it īpaši, to vidū, to starpā teikumā savrupina tikai kopā ar paskaidrojamo vārdu vai vārdu savienojumu:
Šoferis pieturēja un līdzcietīgi noraudzījās abās ceļotājās, it sevišķi Jaitā, it kā tā būtu pati galvenā cietēja.
2. Novietojuma ziņā iespraustiem vārdiem un vārdu savienojumiem ir visai stingras likumības.
Iesprausti vārdi un vārdu savienojumi, kas attiecas uz teikuma daļu vai visu teikumu, parasti ir attiecīgās teikuma daļas vai teikuma priekšā.
Tas, acīmredzot, bija pievākts pēdējais, kad pārējās mantas jau nosietas ar virvēm.
Jeb - varbūt viņš gulēja? Jā, tiešām- izskatījās tā.
Ja iesprausts vārds un vārdu savienojums ir teikuma sākumā, tad tam bieži vien ir salikta teikuma daļas nozīme.
Brīnums, kāpēc saule netika nekad tālāk kā līdz zināmai svītrai!
Tiesa gan, pie Graužupītes ietekas stāvais krasts drošs pret ūdens uzplūdiem.
Dažkārt iesprausti vārdi un vārdu savienojumi var būt arī teikuma beigās, it kā piebilduma veidā.
Nē! Klases biedri maldās, bez šaubām!
Reiz man laimējās dabūt vagonu ar akmeņoglēm - tas ir, man vajadzēja dzelzceļa stacijā izkraut. Par nelielu samaksu,protams.
Tie iespraustie vārdi un vārdu savienojumi, kas teikumā ir kopā ar paskaidrojumu, nostājas tieši aiz paskaidrojamā vārda vai arī šķirti.
Andrs palaikam neticēja nekādām blēņām, tāpat kā viņa tēvs un māte.
|
| 2011-05-24 05:08 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Uzruna ir vārds vai vārdu savienojums, ar ko teikumā uzrunā parasti kādu personu vai citu dzīvu būtni. Uzruna teikumā nav izolēta sintaktiska parādība, tai ir savs īpatnējs saistījums gan ar atsevišķu vārdu, gan arī ar teikuma daļu vai visu teikumu.
Māt, skaties, skaties!
"Tu nemaz nezini, zaķīt, ka tevi laidīsim šodien pavisam vaļā," brālītis ieteicās.
Ar uzrunu var uzrunāt arī kādu parādību vai priekšmetu.
"Sveika, zeme! Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas, labvakar, puteklīt!" roze mīlīgi dveš.
Uzruna teikumā var arī konkretizēt ar otrās personas vietniekvārdu nosauktu dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
- Tu, Lien, šodien ganos esi snaudusi.
Vai tu, pelēkais, esi no tiem akmeņiem, kurus te mūsu piekalnēs pameta šļūdoņi, paši izkusdami, jums atstādami savu ledus dvēseli?
Uzruna kādu personu var arī tuvāk raksturot, piemēram, pēc nodarbošanās, pēc radniecības pakāpes u. tml.
Pareizi, dēls!
Uzrunas funkcija teikumā dažkārt saskaras ar teikuma locekļa funkciju. Uzrunai ir dažas tādas gramatiskās pazīmes, kas raksturīgas teikuma loceklim, tāpēc uzrunu varētu vērtēt arī par īpašu teikuma locekli.
Uzrunai ir vairākas gramatiskās pazīmes.
1. Uzrunai ir savs noteikts morfoloģiskais veidojums: tā var būt izteikta ar lietvārdu vai lietvārda nozīmē lietotu citas vārdu šķiras vārdu, vai arī ar vārdu savienojumu.
"Labrīt, vecmāmiņ!" Sarkangalvīte teica un nāca iekšā. "Labrīt, meitiņ!" vilks atteica vecmāmiņas balsī un vaidēja.
2. Uzruna teikumā vienmēr ir vokatīvā.
Labdien, māt, labdien, Juri!
"Jā, Andrej, tu taču iekodīsi pie mums vakariņas?" svaine sāka rosīties.
3. Uzrunai teikumā ir īpatnēja intonācija - vokatīva intonācija. Uzrunu no pārējiem vārdiem teikumā šķir lielāka vai mazāka pauze, kas rakstos tiek apzīmēta ar pieturzīmēm.
Laiku pa laikam māte iejautājās: "Dēliņ, vai tev nav auksti? ... Bērns, vai tu nesalsti?" un ietīstīja man kājas ciešāk kamanu kažokā.
Pirmkārt, uzruna nosauc vai konkretizē ar vietniekvārdu izteiktu dzīvu būtni, parādību vai priekšmetu.
"Vai tad tu no zirgiem nebīsties, Pastariņ?" veckungs prasīja.
Otrkārt, vienkopas teikumā uzruna nosauc vai konkretizē to personu vai darītāju, uz ko norāda darbības vārda personas galotne.
Uzmanies, Annele!
Treškārt, uzrunas funkcija teikumā izpaužas dažādu emocionāli ekspresīvu nozīmju nokrāsu izteikšanā. Šai gadījumā uzruna bieži vien ir savienojumā ar kādu izsauksmes vārdu.
"Muļkīti, ko tu brēc?" Jurītis pārmeta jēriņam.
Lielāku emocionālu pastiprinājumu var panākt ar uzrunas atkārtojumu.
"Nu, Vanadziņ, manu mazo peļu vanadziņ - ko tu nu būvē?" - viņš apjautājās.
Ja uz uzrunu teikumā attiecas vēl kādi citi vārdi, kas to raksturo, veidojas uzrunas grupa. Uzrunas grupā uzrunu var tuvāk raksturot viens vai vairāki apzīmētāji.
Sveiki, zaļie lauki, sveikas, puķainās pļavas!
Uzrunas grupa veidojas arī tad, ja uzrunu raksturo pielikums, kam savukārt var būt savi apzīmētāji.
"Karlīn, meit, iztec manā kambarī un ienes viņam krūzīti piena," vecmāmiņa mierīgi saka Karlīnei.
Uzruna teikumā var būt gan teikuma vai teikuma daļas sākumā, gan beigās, gan arī - starp citiem teikuma vārdiem.
Marta, vai tu dzirdi, fabrikas svilpe pūš. Marta, paklausies!
Nu tu gan melo, skroder, to tu pats esi izdomājis.
Uzrunas novietojums teikumā dažos gadījumos ir saistīts ar teikuma rnodālajiem tipiem. No uzrunas vietas teikumā ir atkarīgs arī tās uzsvars.
1. Jautājuma teikumā uzruna mēdz atrasties gan teikuma sākumā, gan beigās, gan starp citiem teikuma vārdiem.
Ja jautājuma teikumu ievada jautājuma partikula vai citi jautājamie vārdi, tad uzruna atrodas vai nu aiz jautājamā vārda, vai arī tālākā novietojumā.
"Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.
Ja uzruna nostājas jautājuma teikuma pirmajā vietā, tad tā ir uzsvērta.
Andri, vai tu vēl redzi skaidri?
Oskar, kur tu gribi iet?
2. Pamudinājuma teikumā uzruna lielāko tiesu ir aiz darbības vārda pavēles formas: vai nu tieši blakus, vai arī šķirti.
Nāc līdz, Annele, iesim pie tēva.
Atnes, Ilzīt, man lāpstu!
3. Ja teikumu ievada izsauksmes vārds, kāda partikula vai vesels izsaukuma teiciens, tad uzruna parasti atrodas aiz izsauksmes vārda, partikulas vai teiciena.
Klau, Marč! Celies!
Būdama blakus personas vietniekvārdam vai pielikumam, parasti uzruna ar to uzsvara ziņā it kā apvienojas.
Tevi, puisīt, tur pa mājām ļaudis meklē, un tu te sēdi un raudi.
"Vai tev, Marč, nebija bailes vienam šurp nākt?" Jancis pētīja.
Uzruna teikumā uzrunājamai dzīvai būtnei vai kādai parādībai var piešķirt dažādas emocionāli ekspresīvas nozīmju nokrāsas. Dažādas nozīmju nokrāsas, ko uzrunā var piešķirt kādai personai vai parādībai, daļēji var būt atkarīgas no uzrunas leksiskās nozīmes.
Piemēram, ja par uzrunu ir lietvārda pamazinājuma forma, tad uzruna var uzrunājamai būtnei vai parādībai piešķirt īpašu mīļuma vai citas emocionālas nozīmes nokrāsu:
Ar ko tu, Anniņ, spēlēsies, kad es nebūšu?
Arī uzrunas intonācija palīdz izteikt kādas emocionālas nokrāsas pastiprinājumu:
1. Ar uzrunu var izteikt mīļuma vai draudzīguma nozīmi.
Kam tad tu, dēliņ, viņu tā.
"Nu, kā klājas, māmiņ?" - "Tāpat, meitiņ, kā visu dienu."
2. Uzruna kādam teikumam var piešķirt patosa nokrāsu.
Vai tu tā biji,
Tu, ak Visudaiļā?
3. Uzruna var izteikt kādas personas vai parādības raksturojumu.
"Nāc nu šurp, spītniek!" viņš sniedza Oskaram roku.
Vai tu, balamute, sevi nevarētu pievaldīt!
Teikumā dažkārt ir grūti nošķirt, vai attiecīgais vārds ir uzruna vai pielikums. No vienas puses, uzrunai ir vēl kas kopīgs ar iespraudumu, bet, no otras puses, tai jau ir arī pastāvīga teikuma locekļa iezīmes.
Ar pielikumu uzruna var robežoties tad, ja uzruna nosauc to dzīvo būtni vai parādību, uz kuru norāda attiecīgā personas vietniekvārda forma. Lielāko tiesu ar pielikumu robežojas uzruna, kas ir izteikta ar tādu lietvārdu, kuram nav atšķirīgas vokatīva formas. Šādos gadījumos personas vietniekvārda forma saskaņojas locījumā un skaitlī ar attiecīgo lietvārdu.
Tu, mana saule, dodi
Man spēku, dzīvību
Un nebeidzamu atver
Man gaismas avotu.
Šai piemērā grūti precizēt uzrunas un pielikuma robežu. Te dažkārt var palīdzēt vārdu kārta. Minētajā piemērā vietniekvārda tu paskaidrojums resp. apzīmējums mana saule, atrazdamies aiz sava paskaidrojamā vārda tu, vairāk ir ar pielikuma, nevis ar uzrunas funkciju.
Turpretī, ja minētais paskaidrojums teikumā atrastos pirms savas konkretizējamās vietniekvārda formas, tad vārds saule vairāk būtu ar uzrunas, nevis ar pielikuma funkciju:
Mana saule, tu dod man spēku.
Šādā pozīcijā vārds saule teikumā ne tikai paskaidro attiecīgo personas vietniekvārda formu, bet arī nosauc ar personas vietniekvārdu izteikto parādību.
Ja uzruna izteikta ar lietvārdu, kam vokatīva forma atšķiras no nominatīva formas, tā nerobežojas ar pielikumu:
Bet vai tu, Marč, nevienam nestāstīsi?
Pēc kāda laiciņa brālis atkal iejautājās: "Vai tu, draudziņ, ko dzirdi?" |
| 2011-05-24 05:06 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Divkopu teikuma gramatisko centru un reizē ar to pārējo teikuma daļu iespējams sadalīt teikuma priekšmeta un izteicēja kopā.
Savs raksturīgs skaistums piemīt katrai vietai.Par divkopu teikumu uzskatāms arī tāds vienkāršs teikums, kurā teikuma priekšmets nav nosaukts, bet uz vienīgo iespējamo teikuma priekšmetu norāda darbības vārds 1. vai 2. personas vienskaitļa vai daudzskaitļa formā. Tādā gadījumā veidojas ietvertais teikuma priekšmets.Dziedu. (Vienīgais iespējamais teikuma priekšmets - es )Lasi. ( Vienīgais iespējamais teikuma priekšmets - tu )Divkopu teikumā jebkura virslocekļa vietā var būt ne tikai viens vārds, bet vārdrinda.Zēni apsēdās pie galda un kopā ar lielajiem paēda brokastis.Ir sastopami tādi divkopu teikumi, kuros minēts tikai viens no teikuma virslocekļiem - teikuma priekšmets vai izteicējs, bet otrs ir skaidri noprotams no iepriekšējiem teikumiem.Zvanīja brālis. Steidzas uz sporta sacensībām.
Divkopu teikuma virslocekļi (teikuma priekšmets un izteicējs)
viens otru nosaka un viens bez otra nevar būt. Neviens no šiem abiem gramatiskā centra locekļiem attieksmē pret otru nav nozīmīgāks, pārāks, neviens nav atkarīgs vai neatkarīgs, tie abi kopā vienlīdz dominē pār citiem teikuma locekļiem - teikuma palīglocekļiem. Teikuma priekšmets nosauc runas priekšmetu saistījumā ar tai pašā laikā izteikto šā priekšmeta dominējošo pazīmi, ko nosauc izteicējs. Teikuma priekšmetam ir noteikta vispārināta gramatiska nozīme - priekšmetiskums šā vārda visplašākajā nozīmē.Tāpēc arī teikuma priekšmets sākotnēji ir saistīts ar lietvārda neatkarīgo locījumu - nominatīvu, un citu vārdu šķiru vārdi, funkcionējot teikumā par teikuma priekšmetu, pēc iespējas nostājas nominatīva locījumā. Izteicējs ir ļoti daudzveidīgs formas ziņā. Šai izteicēja formu daudzveidībā var būt ietverta liela nozīmju un to nokrāsu dažādība, tāpēc izteicēja vispārināto gramatisko nozīmi ir grūti noteikt. Izteicēja uzdevums ir izteikt ar teikuma priekšmetu nosauktās parādības, priekšmeta vai dzīvas būtnes dominējošo pazīmi šā vārda visplašākajā nozīmē. |
| 2011-05-24 05:04 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Latviešu valodā vienkopas teikumi ir mazāk raksturīgi nekā divkopu teikumi:Cik jauki še! To krāšņumu! To jaukumu! No savas tautas mentalitātes nekur nevar aiziet.Pie teikuma virslocekļiem pieder arī vienkopas teikuma galvenais loceklis. Tas ir vienkopas teikuma dominējošais, relatīvi neatkarīgais teikuma loceklis, kas veido šo teikumu gramatisko centru.Vienkopas teikuma galvenais loceklis var piesaistīt sev citus vārdus, kuri ir vienkopas teikuma palīglocekļi, kas grupējas ap galveno locekli un veido vienu kopu.Vienkopas teikuma galvenajam loceklim pēc teikumā veicamā gramatiskā uzdevuma ir tāda pati nozīme kā teikuma virslocekļiem divkopu teikumā. Tas teikuma galvenais loceklis, kas izteikts ar nomenu, dažkārt var atgādināt teikuma priekšmetu divkopu teikumā, un ar verbu izteiktais galvenais loceklis izteicēju. Tomēr ne ar nomenu izteikto teikuma galveno locekli var pielīdzināt teikuma priekšmetam, ne ar verbu izteikto - izteicējam. Teikuma priekšmets un izteicējs eksistē tikai abi kopā; kur nav teikuma priekšmeta, nevar būt izteicējs un otrādi. |
| 2011-05-24 05:03 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Vienkāršs teikums ir tad, ja tajā ir gramatiskais centrs. Vienkāršus teikumus pēc gramatiskā centra veidojuma var iedalīt divkopu teikumos un vienkopas teikumos.Divkopu teikumā ir divi teikuma virslocekļi - teikuma priekšmets un izteicējs. Vienkopas teikuma gramatisko centru veido viens teikuma loceklis - vienkopas teikuma galvenais loceklis. |
| 2011-05-24 05:02 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Īpašības vārdu pārākā pakāpe izsaka pazīmi, kas piemīt lielākā mērā nekā pamata pakāpē nosauktā pazīmē.
Piemērs.
Labs - labāks, skaista - skaistāka.
Pārāko pakāpi veido no īpašības vārda pamata pakāpes celma ar izskaņām -āks (-ā), piem., labs - lab-āk-s, lab-āk-a.
Pārākās pakāpes nozīmes izteikšanai latviešu valodā var izmantot īpašības vārdu pamatpakāpi kopā ar partikulu jo: Balta, balta mātes meita. Vēl jo balta sērdienīte.
Svarīgi!
Pirms pastiprinājuma partikulas komatu neliek (piemēram, balta jo balta, skaists jo skaists).
Pārākās pakāpes īpašības vārdu salīdzināšanai ar citu priekšmetu pazīmēm izmanto partikulas kā un nekā, kuru lietojums atkarīgs no teikuma apgalvojuma vai nolieguma nozīmes.
Ja teikumā izteikts apgalvojums, tad lieto nekā - Bērzs garāks nekā liepa.
Ja teikumā izteikts kādas pazīmes noliegums (ir vārdi nav, ne), tad lieto partikulu kā, piem., Bērzs nav garāks kā liepa.
|
| 2011-05-24 04:59 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Savrupinājumi ir teikuma locekļi vai teikuma locekļu grupas, kas konkretizē vai paskaidro kādu citu teikuma locekli.
|
Savrupināts ir teikuma loceklis vai to grupa, kas ar parastā novietojuma maiņu vai ar intonācijas palīdzību nošķirts no pārējās teikuma daļas.
| Runā savrupinājumus nošķir ar pauzēm un īpatnēju izrunu. Rakstos tos atdala ar komatiem vai domuzīmēm. |
Savrupinājumu lietošana rada iespēju plašāk, precīzāk, arī tēlaināk izteikt domas.Tā teikumā Te, mežmalā, jādomā par agrām salnām, kas dažu gadu noposta visu vēlīno sēju. Savrupinājums mežmalā precizē vārda te saturu. |
| 2011-05-22 10:06 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
Vārdi un vārdu savienojumi veido teikumu. Katrs teikums pauž kādu vienotu domu, izsaka to, kas darīts, redzēts, dzirdēts, domāts, izjusts. Vārdu skaits teikumā var būt dažāds.
Katram teikumam ir sava uzbūve. Vinekāršiem teikumiem un saliktiem teikumiem ir atšķirīga uzbūve.
Pati galvenā sintaksē aplūkojamā vienība ir teikums. Teikuma sevišķā nozīme ir saistīta ar tā uzdevumu valodiskās sazināšanās procesā.
Teikums ir ilgā valodas attīstības gaitā izveidojusies runas vienība, kas ir galvenais domas veidošanas, izteikšanas un paziņošanas līdzeklis. Teikumu veidošanas materiāls ir vārdi un vārdu savienojumi, iekļauti teikumā tie kļūst par teikuma locekļiem - gramatiski saistītiem vārdiem. Teikuma uzdevums nav nosaukt kādu priekšmetu vai parādību, jo to nosauc vārdi un vārdkopas. Teikums izsaka priekšmetu un parādību attieksmes.
|
|
| 2011-05-22 09:57 Ieteikt draugiem TweetMe
|
|
|
|
